Šajā emuāra ierakstā mēs izpētīsim Glasu ģimenes sāgas nozīmi un tās mīlestības, misticisma un pestīšanas tēmas, koncentrējoties uz Dž. D. Selindžera šedevru "Frenija un Zūijs".
"Franny un Zooey" un Stikla ģimenes mīlestība
“Franny and Zooey” ir romāns par tieši šādiem mīlestības žestiem. Stāsts par jaunākajiem Glāsu ģimenes locekļiem “Franny and Zooey” sākotnēji tika publicēts žurnālā “The New Yorker” ar atsevišķiem nosaukumiem “Franny” un “Zooey”, un vēlāk tika apkopots vienā sējumā. Šis darbs stāsta par brāli un māsu, kuri rada “mīlestības vīziju”, ko Seimūrs, kuru piesaistīja misticisms, galu galā nespēja parādīt.
Selindžera romānā Frenija atveido divdesmit gadus vecu koledžas studenti, savukārt viņas vecākais brālis Zūijs — televīzijas aktieris divdesmit gadu beigās — tiek attēlots kā tēls, kurš, tāpat kā Holdens Kolfīlds, dziļi riebj pret pasauli, kas balstīta uz liekulību un izlikšanos. Džuijs lolo savu jaunāko māsu Freniju un mierina un palīdz viņai ikreiz, kad viņa piedzīvo garīgu krīzi. Viņš ir arī tēls, kurš vispārliecinošāk pierāda, ka misticisms vien nevar atrisināt mūsdienu dzīves dilemmas.
“Franny” sākas ar ainu, kurā Franijas draugs Leins — Ivy League students — gaida viņu uz dzelzceļa stacijas platformas, lasot vienu no viņas vēstulēm. Kad Franny izkāpj no vilciena, Leins aizved viņu uz franču restorānu. Pēc nedēļas nogales randiņa abi plāno kopā noskatīties Jeilas Universitātes futbola spēli. Restorānā lasītāji uzzina, ka Franny, uzticīga savai Glāsu ģimenes mantojumam, ir jūtīga personība, kurai ir spēcīga nepatika pret virspusējo pasauli. Lai gan Seimūra ietekmē viņa tiek piesaistīta misticismam, vienlaikus viņa cenšas rast risinājumus realitātes pārvarēšanai. Viņas lēmums satikt snobisko Leinu un noskatīties spēli kopā ar viņu var tikt uzskatīts par daļu no viņas centieniem samierināties ar ārpasauli.
Šajā ziņā Leina atgādina Murielu (Seimūra sievu) un viņas māti, ar kurām viņa sadzīvo nepieciešamības dēļ, bet nekad neveido patiesu saikni, kā arī Eloīzes snobisko vīru Liu. Vērojot Leinu, kurš Frenijā neredz neko vairāk kā skaistu sievieti un bezgalīgi runā tikai par ziņojumu, kas viņam nopelnīja A, Frenija atkal piedzīvo vilšanos un neapmierinātību. Sākumā viņa cenšas pielāgoties reālajai pasaulei, lai izpildītu Leinas cerības, taču, kļūstot arvien jūtīgāka, viņa pauž spēcīgu nepatiku pret materiālistisku pasauli, kas balstīta uz izlikšanos un maldināšanu. Leina kritizē Freniju par to, ka viņa neizrāda nekādu interesi par viņa A atzīmes ziņojumu, un Frenija kļūst vēl nomāktāka, lejot asaras tualetē. Atgriežoties savā vietā, viņa mēģina runāt par grāmatu "Svētceļnieka lūgšana", bet Leina reaģē skeptiski. Galu galā Frenija sabrūk, viņu pārņem stipra slikta dūša un reibonis; pat pēc pamošanās vēlāk restorāna vadītāja kabinetā viņa turpina murmināt lūgšanu no "Svētceļnieka lūgšanas".
Jui parādītā mīlestība un realitātes vīzija
“Jui” sākas pirmdienā pēc Franijas neveiksmīgā randiņa. Franija glāsta savu kaķi Blumbergu viesistabā, kamēr Džuija vannasistabā mazgājas un lasa vēstuli, ko viņa saņēma no Badija pirms četriem gadiem. No šīs vēstules lasītāji uzzina, ka Franija un Džuija ir saņēmušas intensīvu apmācību dzenbudismā. Seimūrs kopš bērnības Franijai stāstīja stāstus par dzenbudismu un daoismu, un Franija jau sen ir praktizējusies, lai sasniegtu “tīras apziņas stāvokli”, ko apraksta šīs filozofijas.
Kamēr Džuija lasa vēstuli, ienāk viņas māte, un abas uzsāk garu sarunu. Šīs sarunas laikā lasītāji var nojaust Džuija cinismu pret televīziju, teātri un rakstniekiem un nonāk pie atziņas, ka šī cinisma pamatā ir spēcīga ticība mīlestībai. Džuija apgalvo, ka, ja Niks Karavejs, "Lielā Getsbija" stāstītājs, iemieso "godīguma" tikumu, tad viņas pašas tikums ir zināšanas par atšķirību starp misticismu un mīlestību.
“Es domāju, ka mana tikuma pamatā ir spēja atšķirt mistisku stāstu no mīlas stāsta. Tas, ko es tagad cenšos darīt, nav mistisks stāsts vai reliģisks stāsts. Tas ir daudzšķautņains un plurālistisks mīlas stāsts — tīrs, tomēr sarežģīts.”
Tāpēc Džuī iebilst pret Franijas attieksmi, kas pieķeras tikai lūgšanai. Viņš saka: "Lūgšana vienatnē nav nekas vairāk kā vienkārši atkal sakārtot nemateriālus objektus, nevis pretoties pasaulei, ko pārstāv nauda, kultūra un zināšanas." Kad viņa mēģinājums pārliecināt Franiju neizdodas, Džuī ieiet istabā, kuru mēdza dalīt Seimūrs un Badijs. Tur viņš paceļ klausuli, kas joprojām ir reģistrēta uz Seimūra vārda, un piezvana Franijai, atdarinot Badija balsi. Franijai, kura vienmēr bija ilgojusies saņemt zvanu no Seimūra, zvans no Badija ir tikpat gaidīts kā no Seimūra.
Lai gan Frenija zina, ka patiesībā uz spēles ir Džū, viņa izliekas to neapzināmies un turpina sarunu. Džū pastāsta Frenijai, ka viss pasaulē, lai arī samaitāts, būtībā ir svēts. Jauniešiem esošā sabiedrība var šķist kā nepatiesības, maldināšanas un apātijas simbols, taču pat pretojoties šādiem absurdiem, nedrīkst zaudēt mīlestību pret pasauli. Viņš paskaidro, ka bez šādas vīzijas, lai cik dziļi cilvēks iegremdētos lūgšanā, patiesu gandarījumu nevar sasniegt.
Stikla ģimenes ceļojums pretī mīlestībai un pestīšanai
“Vienīgais, ko tu šobrīd vari darīt – vienīgā patiesi reliģiozā lieta – ir rīkoties. Rīkoties Dieva labā. Ja vēlies būt Dieva pārstāvis, tas ir. Vēl viena lieta, un viss. Es tev apsolu. Jo vairāk tu dusmosies par masu muļķībām, jo neapmierinātāks kļūsi. Tie sasodītie neveiklie smiekli vienmēr nāk no piektās rindas. Jā, tieši tā. Tas tiešām ir satraucoši. Es nesaku, ka tā nav. Es to atzīstu. Bet tam nav absolūti nekāda sakara ar tevi. Es domāju, tam patiesībā nav nekāda sakara ar tevi vispār. Frenij, mākslinieka vienīgā rūpe ir mākslas pilnība – pilnība, ko tu sasniedz pats saviem spēkiem. Runa nav par pielāgošanos citu cilvēku standartiem. Tev tas nemaz nav jādara. Vai tu saproti, ko es saku?”
Džuija māca Frenijai, kuru pārņem vilšanās un ciešanas, ne vienkārši krist izmisumā par neīsto pasauli, bet gan atrast veidu, kā ienest savā dzīvē kārtību un jēgu.
Lai gan mistiskā domāšana, iespējams, nav galīgais problēmas risinājums, dzenbudisma un daoisma filozofijām ir izšķiroša loma, parādot Glāsu ģimenei ceļu uz pilnīgas mīlestības atrašanu. Tas ir tāpēc, ka attieksme, kas pieņem pat pretrunas un pārsniedz tradicionālās domāšanas un morāles ierobežojumus, ļauj saprast un mīlēt pat tos, kas dzīvo nepatiesības un maldināšanas vidū. Protams, dzīvot saskaņā ar morāles un mīlestības vīziju pasaulē, kuru, šķiet, ir pametis Dievs, nebūt nav viegli. Tomēr Selindžers piedāvā vīziju, kas pieņem pat šīs pasaules ļaunumu ar Kristus mīlestību.
Glāsu ģimenes vēsture, ko Selindžers attīstīja dažādos īsos stāstos un novelēs, sākas ar Seimūra pašnāvību, kurš meklēja glābiņu misticismā, un noslēdzas ar jaunākās meitas Frenijas atmodu un pestīšanu. Šajā ziņā Seimūra nāvi var interpretēt kā simbolisku notikumu – līdzīgi kā Kristus upuri –, kura mērķis ir glābt Freniju no pašnāvības briesmām. Lai gan fiziski miris, Seimūrs garīgi atdzimst; caur Zūiju viņš glābj Frenijas dvēseli, un tādējādi Glāsu ģimenes vēsture turpinās. Zūija piedāvātā vīzija balstās pazemībā, pieņemšanā un izlīgumā, un pestīšana tiek attēlota kā izrietoša nevis no mistiskas atklāsmes, bet gan no ilgstošas mīlestības.
No pirmā acu uzmetiena Selindžera izvēle varētu šķist atgriešanās pie Rietumu kristīgās mīlestības, nevis pestīšanas meklējumi Austrumu filozofijā. Tomēr, rūpīgāk izpētot, tā kā Austrumu filozofija paver ceļu mīlestības meklējumiem viņa literārajā pasaulē, var apgalvot, ka Selindžers galu galā meklēja Austrumu un Rietumu domāšanas harmoniju un saplūšanu.
Selindžera varoņi visi saceļas pret absurdu sabiedrību, kas balstīta uz meliem un maldiem; tie ir tēli, kas nespēj atrast dzīves jēgu pasaulē, kurā cilvēciskie ideāli ir tikuši apgāzti. Tomēr galu galā viņi pieņem pasauli caur lielāku mīlestību, kas pieņem viņu nepilnīgo un nepilnīgo realitāti tādu, kāda tā ir. Lai gan sākotnēji viņi neuzticas vecākajai paaudzei un iedibinātajai vērtību sistēmai, vēršot pret sabiedrību skepsi un cinismu, šī attieksme nepaliek tikai par nihilismu. Drīzāk Selindžera varoņi tiek attēloti ne tikai kā dumpinieki, bet arī kā meklētāji un piedzīvojumu meklētāji, kas nemitīgi pēta jaunas kārtības un vērtības.
